«Nododiet suņus patversmēm,» sacīja viens no PVD priekšniekiem.
PVD- Pārtikas un veterinārais dienests Latvija. Man bija tas gods piedalīties sarunā ar vienu no PVD filiāles vadītājiem. Mani uzrunāja par iespējamiem tiesību un procesuālo normu pārkāpumiem pret mani no dažu PVD inspektoru puses, kuri strādāja viņa vadītajā departamentā.
Tomēr, neraugoties uz maniem mēģinājumiem saprast, uz kādiem tieši noteikumiem un likumiem inspektori atsaucas, departamenta vadītājs diemžēl bieži izvairījās atbildēt, neskaidrojot situāciju. Esmu norādījusi, ka nevaru pusi dienas sēdēt PVDun sarunāties nevis par manu konkrētu situāciju. Ka mani mājās gaida dzīvnieki, par kuriem man jarūpējas. No PVD vadītāja saņēmu necilvēcīgu, manā izpratnē, piedāvājumu:
PVD vadītājs (turpmāk tekstā — V.): nolīgt darbiniekus, kas pieskatīs jūsu suņus.
Es: Atgādinu, ka esmu grūtniece bēgle no Ukrainas. Man nav finansiālu iespēju nevienu algot. Es pati varu tikt galā ar saviem dzīvniekiem, bet turpināsim sarunu pēc būtības, par manu jautājumu būtību.
V: ievietojiet suņus patversmēs.
Es (pārsteigts dzirdēt šādus vārdus no cilvēka, kuram no pienākuma vajadzētu mīlēt dzīvniekus): Kādas patversmes?
V: uz dažādām Latvijas patversmēm.
Atgādinu, ka patversmes tikai 14 dienas uztūrēšanusponsorē vietējās pašvaldības. Pēc tam patversmes pieņem lēmumu par dzīvnieku eitanāziju. Vai arī dzīvnieki tiek paturēti un aprūpēti no ziedojumiem.
Manam gadījumam, kurā PVD inspektori, iespējams, pieļāva pārkāpumus savā darbā, nav nekāda sakara ar suņiem patversmēs. Patversmju suņiem noteikti ir vajadzīgi saimnieki, un nav nekas tāds, kas viņiem atņemtu šīs iespējas, gluži otrādi, viņi ir jāatbalsta, nav neviena cita, kas varētu aizstāvēt šos suņus, kā vien patversmju brīvprātīgie.
Es savus suņus atvedu no Zaporožje, Ukrainā, ar laipnu cilvēku (tostarp daudzu latviešu) palīdzību. Lielākā daļa manu suņu ir veci cilvēki. Ar onkoloģiskām, ar dažādām hroniskām slimībām.
Es jutu patiesas morālas ciešanas un necilvēcīgu attieksmi pret mani un manu ģimeni, pret dzīvniekiem. Galu galā es ierados pēc iepriekšējas vienošanās, lai pārrunātu kādu man vitāli svarīgu jautājumu. Kā var tik viegli runāt par to dzīvnieku likteni, kuri visu mūžu ir dzīvojuši kopā ar mani, pārdzīvojuši vairākus grūtus pārbraucienus, pielāgošanos mūsu jaunajai realitātei. Galu galā tagad viņi ir kopā ar mani un dzīvi, viņiem mana mīlestība un rūpes ir vajadzīgas vairāk nekā jebkad agrāk. Un ko man pastāstīt meitai, kurai 2025. gada martā apritēja 2 gadi? To, ka sunīši tika nodoti patversmēm un pēc tam eitanāzēti, jo PVD priekšnieks to ierosināja, nevis atbildēja uz jautājumiem par savu padoto rīcību? Es absolūti neesmu tāds cilvēks. Man tas ir nepieņemams mežonīgums.
Dzīvnieki nav joks.
Grūtniecība nav joks.
Bēgšana no kara nav joks.
Ikvienas dzīvības glābšana — cilvēka vai dzīvnieka — ir Cilvēka titula cienīga.
Es ceru, ka PVD oficiālā nostāja patiešām irrūpēties par dzīvniekiem un atbalstīt tos šādā krīzes laikā visā Eiropā, nevis radīt stresu tiem, kam vajadzīga palīdzība. Ir svarīgi atcerēties, ka šādi brīži var nopietni morāli ietekmēt cilvēkus, īpaši grūtniecības, bēgļu, prettiesiskās situācijās.
24.03.2025.
Personu vārdi pašlaik netiek izpausti saskaņā ar likumiem.
PVD, Pārtikas un veterinārais dienests Latvija, PVD inspektori